Klasiskā mūzika

Mūzikas veidi un žanri ir ļoti dažādi, it īpaši mūsdienās. Ik pa laikam uzrodas arī kāds jauns mūzikas stils. Taču klasiskā mūzika ir mūsu vidū jau ļoti sen – tā radusies jau sen. Tā tomēr ir diezgan izsmalcināta mūzika, taču mūsdienās ne visi to labprāt klausās. Klasiskā mūzika savā ziņā ir tāda nopietna mūzika, kuru varbūt ne katrā ikdienas situācija var tā vienkārši klausīties. Protams, arī muzikālā gaume katram ir dažāda, un tas ir tikai normāli, ja kādam patīk vai nepatīk šāda mūzika. Tajos laikos, kad šī mūzika tika radīta, komponisti to darīja ievērojot noteiktus noteikumus un priekšnosacījumus, lai šī mūzika būtu piemērota ansambļa, simfoniskā orķestra vai solista izpildījumam. Klasiskajai mūzikai ir dažādi veidi, piemēram, etīdes, sonātes, opera, balets, garīgā mūzika utt. Lai atskaņotu klasisko mūziku tiek izmantoti visdažādākie mūzikas instrumenti, piemēram, čells, klavieres, vijole, klarnete, flauta, oboja, ērģeles bungas, igiene della bocca u.c. Simfonisko orķestru koncertos vienmēr var dzirdēt un redzēt ļoti daudz dažādu instrumentu un tas izklausās ļoti iespaidīgi. Dzīvā mūzika arī vienmēr izklausās labāk nekā ierakstā, ja protams to koncertu sniedz profesionāli mūziķi. Ērģeles patiesībā ir pirmais instruments, uz kura tika atskaņota klasiskā mūzika. Ērģeles sāka izmantot jau Renesanses laikmetā, taču savu popularitāti tās ieguva Baroka laikmetā – tas tiek uzskatīts par ērģeļu laikmetu. Turklāt, Baroka laikmets tiek uzskatīts arī par spožāko klasiskās mūzikas laikmetu, jo tajā laikmetā radās arī opera un sonāte – tiem laikiem kas pavisam jauns. Šajā laika posmā dzīvoja arī slavenais Bahs, kurš atklāja arī daudz jaunu un neierobežotu iespēju, lai radītu jaunu mūziku. Arī slavenie Vivaldi Gadalaiki radušies tieši šajā laikmetā. Taču laikmeti mainās un arī mūzika iet laikiem līdzi. Sāka parādīties viegla, gaisīga un eleganta klasiskā mūzika, ko radījis, piemēram, Mocarts. Tieši Mocarts ir spilgtākais Klasiskā laikmeta komponists. Savukārt 18.gs. beigās parādījās Bēthovens – jauns klasiskās mūzikas ģēnijs. Pašā sākumā viņš rakstīja līdzīgi Mocartam – bija no viņa mācījies un ņēmis piemēru, taču viņa labākie darbi parādījās tad, kad viņš sāka radīt kaut ko citu – vairāk savā stilā. Tā nu Bēthovens ir tas, kurš iesāka Romantisko laikmetu mūzikas pasaulē un kļuva par tā spilgtāko pārstāvi. Šajā laikmetā klasiskā mūzika ir vairāk vērsta uz cilvēka iekšējo pasauli un dvēseles dziļumu un skaistumu. Blakus Bēthovenam skaistu mūziku radīja arī tādi diži komponisti kā Štrauss, Šopēns, Čaikovskis un Lists. Pēdējais laikmets, kad klasiskā mūzika ir attīstījusies ir pavisam nesen – 20.gadsimta sākums un vidus. Šo laikmetu pazīst kā Modernisma laikmetu. Visspilgtākie šī laikmeta komponisti ir Šostakovičs, Skrjabins un Rahmaņinovs. Šī klasiskā mūzika cilvēkus aicina uz māksliniecisku brīvību (senza glutine), kā arī pašrealizāciju. Šī modernisma mūzika ir tiem laikiem nedzirdēta un savā ziņā revolucionāra. Lai arī šie mūzikas laikmeti savā starpā atšķiras ar mūzikas stilu, veidu un nozīmi, kaut kas tomēr tiem visiem paliek kopīgs. Klasiskā mūzika vienmēr ir bijusi, ir un būs harmoniska un garīga mūzika, kuru nevar radīt kurš katrs. Līdz šim ir pieredzēts, ka šāda mūzika rodas tieši ģēniju galvās vai dvēselēs. Klasiskā mūzika no parastās atšķiras arī ar to, ka tajā nav pieļaujamas improvizācijas – viss ir jāatskaņo tieši tā, kā komponists ir paredzējis, jo tieši tā šiem skaņdarbiem ir jāskan.